Difrakcijas laika metode
Difrakcijas laika metode mēra laiku, kas ultraskaņas viļņiem nepieciešams, lai difraktētu plaisas galā. Tā precīzi nosaka defektu augstumu un dziļumu neatkarīgi no atstarošanas spējas.
Fizikāli ķīmiskais darbības mehānisms
Difrakcijas laika metodē strādā divi devēji pretī, viens raidītājs, otrs uztvērējs. Plaisas galos ultraskaņa netiek atstarota, bet difraktēta, un šie difrakcijas viļņi nonāk uztvērējā. No laika starpības starp augšējās un apakšējās plaisas gala signālu iekārta aprēķina defekta dziļumu un augstumu. Tā kā metode izmanto difrakciju, nevis echo, tā ir gandrīz neatkarīga no tā, cik labvēlīgi defekta virsma atrodas pret skaņas staru.
Metalurģiskā nozīme un riski metināšanā
Tieši tajā ir priekšrocība salīdzinājumā ar klasisko echo metodi: stāvi stāvoša, slikti atstarojoša plaisa tomēr tiek atrasta. Tāpēc metodi izmanto augsti noslogotās šuvēs un tur, kur svarīga plaisas izplatīšanās novērtēšana. Tās ierobežojumi ir tieši zem virsmas un saknē, jo tur raidītāja un aizmugurējās sienas signāls pārklāj indikāciju.
Darbnīcas prakse un rīcības norādījumi
Pārbaudes frekvence, devēja leņķis un attālums ir atkarīgi no sienas biezuma un materiāla, parasti daži megaherci. Viļņa garums netiek iestatīts, tas izriet no frekvences un skaņas ātruma: pie 5 MHz tēraudā tas ir aptuveni viens milimetrs, un smalkāk par to nevar izšķirt. Pirms pārbaudes iekārta tiek iestatīta uz etalona ar zināmiem defektiem, un virsmai jābūt vienmērīgi savienotai. Novērtēt drīkst tikai kvalificēts personāls.