Deoksidācija
Deoksidācija saista izšķīdušo skābekli metāla kausējumā ar stipri skābekli afinitētiem elementiem, piemēram, silīciju, mangānu vai alumīniju. Šie oksīdi paceļas uz augšu un tiek atdalīti kā izdedži. Bez deoksidācijas metinājumā veidojas poras un trausli ieslēgumi.
Fizikāli ķīmiskais iedarbības mehānisms
Šķidrā tēraudā skābeklis ir izšķīdis atomārā veidā. Sacietējot skābekļa šķīdība strauji samazinās. Skābeklis cenšas izplūst kā gāze vai savienojas ar dzelzi, veidojot dzelzs oksīdu. Abi bojā metinājumu. Deoksidācijas laikā pievieno elementus ar augstāku skābekļa afinitāti, piemēram, silīciju, mangānu vai alumīniju. Šie elementi nekavējoties saista skābekli kā cietus vai šķidrus oksīdus. Oksīdi mazāka blīvuma dēļ paceļas uz augšu un tiek nosmelti kā izdedži. Tādējādi tēraudā gandrīz nepaliek brīvā skābekļa.
Metalurģiskā nozīme un riski metināšanā
Bez pietiekamas deoksidācijas sacietēšanas laikā veidojas gāzes pūšļi. Šīs poras vājina metinājumu un var izraisīt noplūdes. Vienlaikus veidojas cieti, trausli oksīdu ieslēgumi, kas darbojas kā iegriezumi un samazina sitenību. Pie dinamiskas slodzes šādi metinājumi plīst priekšlaicīgi. Pārāk daudz deoksidētāja arī ir kaitīgs: silīcija vai mangāna pārpalikums maina struktūru uz augstāku cietību un var veicināt karstās plaisas.
Darbnīcas prakse un norādījumi
Praktiķi izvēlas papildu materiālu atbilstoši pamatmateriālam un virsmai. Neleģētam tēraudam ņem stiepli vai stieņa elektrodu ar pietiekamu mangānu un silīciju (piem., G3Si1 ar 1,5 % Mn un 0,8 % Si). Sarūsējušiem vai apkaļķotiem loksnēm palielina deoksidācijas daudzumu vai pirms tam mehāniski notīra metinājuma malu. Izdedži pēc katras kārtas maiņas pilnībā jānoņem, lai neiestrēgtu oksīdi.